Dovilu (Ģedminu) pilskalns

8°C
Doviļi (Dovilai), Klaipēdas raj. 
Klausīties
Maršruti

Nepilnu 3 km attālumā no Dovilu mazpilsētas centra, Minijas labajā krastā, plešas leģendām apvītais Dovilu pilskalns. Uz seno kuršu Pilsāta zemi attiecināmais objekts saukts arī par Pilali, Pelutes kalnu, Auškalnu, Muškalnu, tam bijuši arī Dovilu, Rusļu un Ģedminu nosaukumi.

Uz 1. gt.–13. gs. attiecināmo pilskalnu no austrumiem, dienvidiem un dienvidrietumiem ieskauj avotaini purvi. Kalnam ir četrstūrains plakums, iegarens dienvidrietumu–ziemeļaustrumu virzienā. Tā dienvidrietumu un ziemeļu malās uzbērti vaļņi. Nogāzes ir stāvas, 9 m augstas, apaugušas ar lapkokiem.

Otrā pasaules kara laikā pilskalns iekļauts Klaipēdas aizsardzības sistēmā, tā plakuma austrumu malā izrakts ierakums, vaļņos izveidotas betona ložmetēju vietas — tā sauktie Koha bunkuri —, uz nogāzēm balstās prettanku grāvis ar valni. Vācu ierakumi izjauca plakuma austrumu malu un abus vaļņus.

Pilskalna arheoloģisko izpēti 1930. gadā veica Karls Engels (Carl Engel), 1966. gadā — Lietuvas vēstures institūts. Nav ziņu par arheoloģiskās izpētes laikā atsegto kultūrslāni.

Viena no teikām par Doviliem ir saistīta ar pils valdnieku Dovilānu, kurš drošsirdīgi cīnījies ar zemē ienākušajiem krustnešiem. Uz austrumiem no Dovilāna pils bija svētnīca, kas apaugusi ar ozoliem. Dažos avotos ir apgalvots, ka 14. gs. sākuma krustnešu ordeņa dokumentos Dovilu pils minēta kā viens no lietuviešu zemju objektiem. 1304. gads ir uzskatāms par apmetnes izveidošanas sākumu.

Vēl viens stāsts, kas pierakstīts pirms Otrā pasaules kara, ir par ganiem, kas atraduši kalnā alu un nolaiduši tajā savu mazāko draugu meklēt bagātības. Ganiņš alas galā pienācis pie vārtiem, aiz kuriem saticis vecīti. Viņš pacienājis ar gardiem ēdieniem un parādījis zelta pili, tikai licis par to neko nestāstīt. Pēc trim dienām bērns atgriezies mājās, bet, izpļāpājies par redzētajām bagātībām, viņš zaudējis valodu.

Leģendas vēsta arī par rēgiem, kas parādoties kalnā, apburto mantu, noburtām meitenēm, zirgu rēgiem bez galvām un noslēpumainām dzelzs durvīm. Par Dovilu pilskalna noslēpumiem rakstījis arī dr. Jons Basanavičs (Jonas Basanavičius): vēl 1830. gadā pilskalnā dzelzs durvju augšdaļa bijusi redzama, savukārt 1883. gadā trīs mūķenes pēc dievkalpojuma pilskalnā ieraudzījušas zirgu bez galvas. Kopš tās dienas viena no viņām smagi un ilgi slimojusi.

Dovilu (Ģedminu) pilskalns

Doviļi (Dovilai), Klaipēdas raj. 

Nepilnu 3 km attālumā no Dovilu mazpilsētas centra, Minijas labajā krastā, plešas leģendām apvītais Dovilu pilskalns. Uz seno kuršu Pilsāta zemi attiecināmais objekts saukts arī par Pilali, Pelutes kalnu, Auškalnu, Muškalnu, tam bijuši arī Dovilu, Rusļu un Ģedminu nosaukumi.

Uz 1. gt.–13. gs. attiecināmo pilskalnu no austrumiem, dienvidiem un dienvidrietumiem ieskauj avotaini purvi. Kalnam ir četrstūrains plakums, iegarens dienvidrietumu–ziemeļaustrumu virzienā. Tā dienvidrietumu un ziemeļu malās uzbērti vaļņi. Nogāzes ir stāvas, 9 m augstas, apaugušas ar lapkokiem.

Otrā pasaules kara laikā pilskalns iekļauts Klaipēdas aizsardzības sistēmā, tā plakuma austrumu malā izrakts ierakums, vaļņos izveidotas betona ložmetēju vietas — tā sauktie Koha bunkuri —, uz nogāzēm balstās prettanku grāvis ar valni. Vācu ierakumi izjauca plakuma austrumu malu un abus vaļņus.

Pilskalna arheoloģisko izpēti 1930. gadā veica Karls Engels (Carl Engel), 1966. gadā — Lietuvas vēstures institūts. Nav ziņu par arheoloģiskās izpētes laikā atsegto kultūrslāni.

Viena no teikām par Doviliem ir saistīta ar pils valdnieku Dovilānu, kurš drošsirdīgi cīnījies ar zemē ienākušajiem krustnešiem. Uz austrumiem no Dovilāna pils bija svētnīca, kas apaugusi ar ozoliem. Dažos avotos ir apgalvots, ka 14. gs. sākuma krustnešu ordeņa dokumentos Dovilu pils minēta kā viens no lietuviešu zemju objektiem. 1304. gads ir uzskatāms par apmetnes izveidošanas sākumu.

Vēl viens stāsts, kas pierakstīts pirms Otrā pasaules kara, ir par ganiem, kas atraduši kalnā alu un nolaiduši tajā savu mazāko draugu meklēt bagātības. Ganiņš alas galā pienācis pie vārtiem, aiz kuriem saticis vecīti. Viņš pacienājis ar gardiem ēdieniem un parādījis zelta pili, tikai licis par to neko nestāstīt. Pēc trim dienām bērns atgriezies mājās, bet, izpļāpājies par redzētajām bagātībām, viņš zaudējis valodu.

Leģendas vēsta arī par rēgiem, kas parādoties kalnā, apburto mantu, noburtām meitenēm, zirgu rēgiem bez galvām un noslēpumainām dzelzs durvīm. Par Dovilu pilskalna noslēpumiem rakstījis arī dr. Jons Basanavičs (Jonas Basanavičius): vēl 1830. gadā pilskalnā dzelzs durvju augšdaļa bijusi redzama, savukārt 1883. gadā trīs mūķenes pēc dievkalpojuma pilskalnā ieraudzījušas zirgu bez galvas. Kopš tās dienas viena no viņām smagi un ilgi slimojusi.

Atstājiet komentāru
E-pasts

Komentārs*

Nosūtīt
Komentārs veiksmīgi nosūtīts!