Gandingas pilskalns ar priekšpili un apmetni

8°C
Mardosi (Mardosai), Pluņģes raj. 
Klausīties
Maršruti

Minijas labajā krastā, blakus ceļam Pluņģe–Vēžaiči esošais Gandingas ciemats mūsdienās ir miniatūrs, bet reiz tā bija ļoti nozīmīga kultūras, administratīvā un aizsardzības vienība, kas piederējusi vēsturiskajai Cekļa (Keklys) zemei. Tā ir daļa no Lietuvas senāko apmetņu tīkla. Gandinga pirmo reizi minēta 1253. gadā — šis vietvārds ir atrodams Kuršu zemju dalīšanas dokumentos.

Šajā apvidū ir vairāki pilskalni — nelielā platībā atradīsiet pat piecus. Arheologi šeit atraduši 1. gt. beigu un 2. gt. sākuma apmetnes un muižas vietas pēdas. Laikā, kad 16. gs. otrajā pusē šo zemi izpostījuši zviedri, Gandinga sākusi panīkt, un tās funkcijas pārņēmusi Pluņģe.

Nogāzēm bagātajā Minijas pietekas Babrungas ielejā esošais Gandingas pilskalns, ko sauc arī par Pils kalnu, ir 1.–13. gs. bijušā dzīvojamā un aizsardzības kompleksa daļa. Kompleksam pieder arī Varkaļu pilskalns ar apmetni, Nausodes pilskalns ar apmetni, II Nausodes pilskalns, Gandingas senā apmetne un Gandingas kapulauks.

Pils kalna, kur atradās 1253. gadā minētā kuršu pils Gandinga, nogāzes ir stāvas, 32 m augstas. Kalnu diezgan nopostījuši arumi. Atmatā atstātais pilskalna plakums ir ovāls, iegarens, izmēri: 78 × 33 m. Uz rietumiem no pilskalna ir trapeces formas priekšpils ar 38 × 110 m lielu laukumu. Netālu atrodas senā apmetne, līdzās tai — 5.–13. gs. senkapi.

Šo pilskalnu 20. gs. sākumā apmeklējis polis Ludviks Kšivickis (Ludwik Krzywicki), kas izpētījis aptuveni 200 Lietuvas pilskalnu. Viņš fiksējis vismaz trīs vaļņa paaugstināšanas posmus, no kuriem katrā atrasts diezgan daudz kokogļu. Par Gandingas pilskalnu, kur toreiz vēl bija seno gadsimtu pēdas, pētnieks rakstījis arī Varšavā izdotajā grāmatiņā Žemaišu senie laiki.

Par Gandingas pilskalnu klīst vairākas leģendas. Piemēram, ka tajā esot lielas pazemes telpas, kur šo zemi iekarojušie zviedri paslēpuši lielas bagātības un uzticējuši tās velniem. Bagātību sargs, kas parādās smalka jaunskunga izskatā, naktī nākot pie zirgu vai lopu ganiem, lai aizdedzinātu savu pīpi. Rakstiskajos avotos ir ziņas par to, ka Gandingas apkārtnē atradusies senā baltu svētnīca, kur tikusi iedegta svētā uguns.

Gandingas pilskalns ar priekšpili un apmetni

Mardosi (Mardosai), Pluņģes raj. 

Minijas labajā krastā, blakus ceļam Pluņģe–Vēžaiči esošais Gandingas ciemats mūsdienās ir miniatūrs, bet reiz tā bija ļoti nozīmīga kultūras, administratīvā un aizsardzības vienība, kas piederējusi vēsturiskajai Cekļa (Keklys) zemei. Tā ir daļa no Lietuvas senāko apmetņu tīkla. Gandinga pirmo reizi minēta 1253. gadā — šis vietvārds ir atrodams Kuršu zemju dalīšanas dokumentos.

Šajā apvidū ir vairāki pilskalni — nelielā platībā atradīsiet pat piecus. Arheologi šeit atraduši 1. gt. beigu un 2. gt. sākuma apmetnes un muižas vietas pēdas. Laikā, kad 16. gs. otrajā pusē šo zemi izpostījuši zviedri, Gandinga sākusi panīkt, un tās funkcijas pārņēmusi Pluņģe.

Nogāzēm bagātajā Minijas pietekas Babrungas ielejā esošais Gandingas pilskalns, ko sauc arī par Pils kalnu, ir 1.–13. gs. bijušā dzīvojamā un aizsardzības kompleksa daļa. Kompleksam pieder arī Varkaļu pilskalns ar apmetni, Nausodes pilskalns ar apmetni, II Nausodes pilskalns, Gandingas senā apmetne un Gandingas kapulauks.

Pils kalna, kur atradās 1253. gadā minētā kuršu pils Gandinga, nogāzes ir stāvas, 32 m augstas. Kalnu diezgan nopostījuši arumi. Atmatā atstātais pilskalna plakums ir ovāls, iegarens, izmēri: 78 × 33 m. Uz rietumiem no pilskalna ir trapeces formas priekšpils ar 38 × 110 m lielu laukumu. Netālu atrodas senā apmetne, līdzās tai — 5.–13. gs. senkapi.

Šo pilskalnu 20. gs. sākumā apmeklējis polis Ludviks Kšivickis (Ludwik Krzywicki), kas izpētījis aptuveni 200 Lietuvas pilskalnu. Viņš fiksējis vismaz trīs vaļņa paaugstināšanas posmus, no kuriem katrā atrasts diezgan daudz kokogļu. Par Gandingas pilskalnu, kur toreiz vēl bija seno gadsimtu pēdas, pētnieks rakstījis arī Varšavā izdotajā grāmatiņā Žemaišu senie laiki.

Par Gandingas pilskalnu klīst vairākas leģendas. Piemēram, ka tajā esot lielas pazemes telpas, kur šo zemi iekarojušie zviedri paslēpuši lielas bagātības un uzticējuši tās velniem. Bagātību sargs, kas parādās smalka jaunskunga izskatā, naktī nākot pie zirgu vai lopu ganiem, lai aizdedzinātu savu pīpi. Rakstiskajos avotos ir ziņas par to, ka Gandingas apkārtnē atradusies senā baltu svētnīca, kur tikusi iedegta svētā uguns.

Atstājiet komentāru
E-pasts

Komentārs*

Nosūtīt
Komentārs veiksmīgi nosūtīts!