Šarneles pilskalns ar apmetni

6°C
Žemaiču Kalvarija, Pluņģes raj. 
Klausīties
Maršruti

Blakus garajam Šarneles ciemam, kas slavens ar viensētām, atradīsiet pilskalnu ar tādu pašu nosaukumu, ko sauc arī par Zviedru kalnu. Domājams, ka pilskalnā reiz atradušās Šarneles pils un Gardu pils (Žemaišu Kalvarijas pilskalns), visticamāk, piederējušas tam pašam kuršu zemes Cekļa pils apgabalam.

Ar 1. gt.–13. gs. datētais objekts izveidots augstienes dienvidaustrumu malā esošajā paugurā, pie bijušā plašā purva. No dienvidiem, austrumiem un rietumiem pilskalnu ieskauj slapjas pļavas. Nogāzes ir stāvas, 13¬–15 m augstas. Plakums — trapeces formā, iegarens ziemeļu–dienvidu virzienā, 50 m garš, 30 m plats ziemeļu galā, 37 m — dienvidu galā. Tajā atrastas gludās keramikas lauskas. Ziemeļu malā uzbērts 30 m garš, 4,5 m augsts un 35 m plats valnis, kura ārējā 11 m augstā nogāze laižas 35 m platā un 5 m dziļā grāvī ar 12 m platu dibenu. Pilskalnu nopostījuši arumi, plakuma vidū izrakta bedre. Nogāzes ir apaugušas ar lapkokiem, plakums atstāts atmatā. Ziemeļu nogāzē uz valni ierīkotas kāpnes.

Pilskalna arheoloģisko izpēti 1964. gadā veica Lietuvas vēstures institūts. 2006. gadā, ceļa rekonstrukcijas laikā, izpētes ekspedīciju kolekcijas papildinājuši jauni atradumi. Uziets vērtīgs senās II Šarneles apmetnes kultūrslānis ar pavardiem, dažādu keramiku, dzelzs izdedžiem un citām ražošanas un sadzīves paliekām. Pēc atrastām apmestās un ripas keramikas lauskām apmetne attiecināta uz 1. gt. otrās puses un 2. gt. sākuma periodu. Pavisam tuvu — arī elku pielūgšanas vietas jeb svētnīcas pēdas.

Šarneles ciems minēts no 1575. gada, savukārt no 1651. līdz 1842. gadam šeit bija dominikāņu muiža. Šajā ciemā dzimis, netālu arī apglabāts dzejnieks ar traģisku likteni — Vītauts Mačernis (Vytautas Mačernis), kas savas bērnības vietas aprakstījis dzejoļos. Šodien tās atzīmētas ar zemē ielaistām „Akmens vīzijām”.

Novadpētnieks Jozs Mickevičs (Juozas Mickevičius) savācis ne vienu vien leģendu par Zviedru kalnu. Stāsta, ka no austrumu puses kalnā bijusi ala, kurā uz dažām dienām ielīdušas ganāmās cūkas. Reizēm uz snuķiem tās iznesušas satrūdējušu drēbju paliekas. Suņi un kaķi, kā arī cilvēki vairījušies no alas. Cits stāsts — par pilskalna virsotnē bijušu bedri — ieeju pazemē. Šajā caurumā ielaiduši pavadā piesietu akmeni. Tas ilgi skanējis, kā pret akmeni un cementu atsizdamies.

Šarneles pilskalns ar apmetni

Žemaiču Kalvarija, Pluņģes raj. 

Blakus garajam Šarneles ciemam, kas slavens ar viensētām, atradīsiet pilskalnu ar tādu pašu nosaukumu, ko sauc arī par Zviedru kalnu. Domājams, ka pilskalnā reiz atradušās Šarneles pils un Gardu pils (Žemaišu Kalvarijas pilskalns), visticamāk, piederējušas tam pašam kuršu zemes Cekļa pils apgabalam.

Ar 1. gt.–13. gs. datētais objekts izveidots augstienes dienvidaustrumu malā esošajā paugurā, pie bijušā plašā purva. No dienvidiem, austrumiem un rietumiem pilskalnu ieskauj slapjas pļavas. Nogāzes ir stāvas, 13¬–15 m augstas. Plakums — trapeces formā, iegarens ziemeļu–dienvidu virzienā, 50 m garš, 30 m plats ziemeļu galā, 37 m — dienvidu galā. Tajā atrastas gludās keramikas lauskas. Ziemeļu malā uzbērts 30 m garš, 4,5 m augsts un 35 m plats valnis, kura ārējā 11 m augstā nogāze laižas 35 m platā un 5 m dziļā grāvī ar 12 m platu dibenu. Pilskalnu nopostījuši arumi, plakuma vidū izrakta bedre. Nogāzes ir apaugušas ar lapkokiem, plakums atstāts atmatā. Ziemeļu nogāzē uz valni ierīkotas kāpnes.

Pilskalna arheoloģisko izpēti 1964. gadā veica Lietuvas vēstures institūts. 2006. gadā, ceļa rekonstrukcijas laikā, izpētes ekspedīciju kolekcijas papildinājuši jauni atradumi. Uziets vērtīgs senās II Šarneles apmetnes kultūrslānis ar pavardiem, dažādu keramiku, dzelzs izdedžiem un citām ražošanas un sadzīves paliekām. Pēc atrastām apmestās un ripas keramikas lauskām apmetne attiecināta uz 1. gt. otrās puses un 2. gt. sākuma periodu. Pavisam tuvu — arī elku pielūgšanas vietas jeb svētnīcas pēdas.

Šarneles ciems minēts no 1575. gada, savukārt no 1651. līdz 1842. gadam šeit bija dominikāņu muiža. Šajā ciemā dzimis, netālu arī apglabāts dzejnieks ar traģisku likteni — Vītauts Mačernis (Vytautas Mačernis), kas savas bērnības vietas aprakstījis dzejoļos. Šodien tās atzīmētas ar zemē ielaistām „Akmens vīzijām”.

Novadpētnieks Jozs Mickevičs (Juozas Mickevičius) savācis ne vienu vien leģendu par Zviedru kalnu. Stāsta, ka no austrumu puses kalnā bijusi ala, kurā uz dažām dienām ielīdušas ganāmās cūkas. Reizēm uz snuķiem tās iznesušas satrūdējušu drēbju paliekas. Suņi un kaķi, kā arī cilvēki vairījušies no alas. Cits stāsts — par pilskalna virsotnē bijušu bedri — ieeju pazemē. Šajā caurumā ielaiduši pavadā piesietu akmeni. Tas ilgi skanējis, kā pret akmeni un cementu atsizdamies.

Atstājiet komentāru
E-pasts

Komentārs*

Nosūtīt
Komentārs veiksmīgi nosūtīts!