Veiviržēnu (Viļķu) pilskalns

8°C
Veiviržēni (Veiviržėnai), Klaipēdas raj. 
Klausīties
Maršruti

Veiviržas upes abās pusēs esošā Veiviržēnu mazpilsēta minēta kopš 13. gs. Tas ir viens no gleznainākajiem Klaipēdas rajona stūriem, kura viļņaino reljefu maina ne tikai viena no lielākajām Minijas pietekām, bet arī no tās atzarojušās upītes. Pilsētiņa sākas tepat ar augstienes zemesragā esošo pilskalnu. Tas ir zināms arī ar Viļķu nosaukumu.

Ar 1. gt.–13. gs. datējamam objektam vienīgajam Klaipēdas rajonā ir nocietināta senpilsēta, kas atrodas uz austrumiem no pilskalna. Senpilsēta ir nocietināta pilskalna pakājes apmetne, kuras nocietinājumi ir ievērojami pārāki par parastās pakājes apmetnes nocietinājumiem. Senpilsētas parasti veidoja vietā, kas bija aizsargāta no dabas šķēršļiem, piemēram, augstienē blakus pilskalnam. Senpilsētās galvenokārt dzīvoja amatnieki un tirgotāji.

Pilskalna plakums ir vidēji liels, trapeces formas, ar valni austrumu galā. Četrstūrainu vaļņa plakumu no augstienes puses aptver grāvis, dienvidu pusē vēl bijuši valnīši. Pilskalna nogāzes uz Veiviržas ieleju ir stāvas, līdz 15 m augstas — tās, noskalojot upei, nedaudz nogruvušas. Senpilsētas plakums ir atstāts atmatā.

1905. gadā šo vietu apmeklējis Lietuvas pilskalnu entuziasts, pētnieks Ludviks Kšivickis (Ludwik Krzywicki), kurš plakumā fiksējis 45 cm biezu kultūrslāni bez jebkādiem atradumiem. Tomēr savos pierakstos L. Kšivickis min mācītāja atrastas trīs akmens lodes. Pilskalna arheoloģisko izpēti 1963. gadā veica Lietuvas vēstures institūts.

Veiviržas labajā krastā, uz dienvidiem–dienvidrietumiem no pilskalna, bijis liels kapulauks, kurā atrastas pat romiešu monētas. Starp atradumiem arī 8.–9. gs. bronzas aproce.

Klīst leģendas par šeit atradušos baltu svētvietu, degušu mūžīgo uguni un upuriem, kas upurēti dievietei Mildai. Šo nostāstu ietekmi tikai pastiprina apkārt augošie senie ozoli. 1962. gadā pierakstīts Veiviržēnu iedzīvotājas Onas Vernickaites stāstījums: „Šos kalnus te uzcēla šeit atbraukušie zviedri. Kad citreiz tas zviedru bērns atnesa savā cimdā smiltis, viņa tēvs teica: „Bērns, pienāks laiks, kad šie cilvēki būs nabagi.” Un tādi arī esam. Tad zviedri caur Vāciju atgriezās Zviedrijā.”

Veiviržēnu (Viļķu) pilskalns

Veiviržēni (Veiviržėnai), Klaipēdas raj. 

Veiviržas upes abās pusēs esošā Veiviržēnu mazpilsēta minēta kopš 13. gs. Tas ir viens no gleznainākajiem Klaipēdas rajona stūriem, kura viļņaino reljefu maina ne tikai viena no lielākajām Minijas pietekām, bet arī no tās atzarojušās upītes. Pilsētiņa sākas tepat ar augstienes zemesragā esošo pilskalnu. Tas ir zināms arī ar Viļķu nosaukumu.

Ar 1. gt.–13. gs. datējamam objektam vienīgajam Klaipēdas rajonā ir nocietināta senpilsēta, kas atrodas uz austrumiem no pilskalna. Senpilsēta ir nocietināta pilskalna pakājes apmetne, kuras nocietinājumi ir ievērojami pārāki par parastās pakājes apmetnes nocietinājumiem. Senpilsētas parasti veidoja vietā, kas bija aizsargāta no dabas šķēršļiem, piemēram, augstienē blakus pilskalnam. Senpilsētās galvenokārt dzīvoja amatnieki un tirgotāji.

Pilskalna plakums ir vidēji liels, trapeces formas, ar valni austrumu galā. Četrstūrainu vaļņa plakumu no augstienes puses aptver grāvis, dienvidu pusē vēl bijuši valnīši. Pilskalna nogāzes uz Veiviržas ieleju ir stāvas, līdz 15 m augstas — tās, noskalojot upei, nedaudz nogruvušas. Senpilsētas plakums ir atstāts atmatā.

1905. gadā šo vietu apmeklējis Lietuvas pilskalnu entuziasts, pētnieks Ludviks Kšivickis (Ludwik Krzywicki), kurš plakumā fiksējis 45 cm biezu kultūrslāni bez jebkādiem atradumiem. Tomēr savos pierakstos L. Kšivickis min mācītāja atrastas trīs akmens lodes. Pilskalna arheoloģisko izpēti 1963. gadā veica Lietuvas vēstures institūts.

Veiviržas labajā krastā, uz dienvidiem–dienvidrietumiem no pilskalna, bijis liels kapulauks, kurā atrastas pat romiešu monētas. Starp atradumiem arī 8.–9. gs. bronzas aproce.

Klīst leģendas par šeit atradušos baltu svētvietu, degušu mūžīgo uguni un upuriem, kas upurēti dievietei Mildai. Šo nostāstu ietekmi tikai pastiprina apkārt augošie senie ozoli. 1962. gadā pierakstīts Veiviržēnu iedzīvotājas Onas Vernickaites stāstījums: „Šos kalnus te uzcēla šeit atbraukušie zviedri. Kad citreiz tas zviedru bērns atnesa savā cimdā smiltis, viņa tēvs teica: „Bērns, pienāks laiks, kad šie cilvēki būs nabagi.” Un tādi arī esam. Tad zviedri caur Vāciju atgriezās Zviedrijā.”

Atstājiet komentāru
E-pasts

Komentārs*

Nosūtīt
Komentārs veiksmīgi nosūtīts!